Treneru treniņš

Kā tas bija? Divas nedēļas Findhornas ekokopienā apgūstot Transformācijas spēles fasilitēšanas prasmes. Mūsu Singapūras kolēģes Dī-Džejas veidotais video.

Kamenes paradokss

Autors: Inta Santa

Iespējams, ka šī pieeja ir atbilde uz visiem "Kāpēc?" jautājumiem.

Man 2013.gada vasara iesākās necerēti agri- es to sagaidīju Skotijas ekokopienā Findhorn Foundation, kur apguvu Transformācijas spēles meistardarbnīcas vadītāja prasmes.

Divas nedēļas pabiju vidē, kurā:

• konkurences vietā valda sadarbība;
• noslēgtības vietā valda atvērtība;
• izvairīšanās vietā valda atbildības uzņemšanās;
• nosodījuma vietā valda pieņemšana.

Ja ticētu klasiskajiem biznesa pamatprincipiem (A.Smita teorijai par neredzamo roku, kas regulē tirgu), šai ekokopienai jau būtu jābūt izzudušai no pasaules kartes, jo tā itin nemaz nekonkurē, ne- efektivizē un ne-globalizē savu piedāvājumu, kā to esam pieraduši redzēt klasiskā tirgus apstākļos. Tā vienkārši ir un turpina būt jau vairāk kā 50 gadus. Gluži kā tā, kamene (1), kura lido par spīti tam, ka regulāri kāds pierāda, ka viņa nespēj lidot. Cilvēki ar interesi apmeklē Findhornas Fonda parku, lai redzētu ekociemata dzīvi darbībā (ik gadu 14000 apmeklētāju), tiem, kurus uzrunā šīs idejas ir iespēja tās apgūt mācību programmās Findhorn Clunny College (ik gadu vairāk kā 3000 apmācību beidzēju),  bet tie, kurus šī filozofija ir uzrunājusi līdz pat sirds dziļumiem, kļūst par šīs ekokomūnas patstāvīgajiem iedzīvotājiem (šobrīd 400 rezidentu).

Mani uz šo komūnu aizveda iespēja padziļinātu apgūt Transformācijas spēles meistardarbnīcas vadītāja prasmes, kas ir viena no Findhorn Clunny College pamata programmām. Šī spēle ir radīta tieši Findhornā un atspoguļo tajā valdošo filozofiju: mēdz teikt, ka piedaloties šīs spēles meistardarbnīcā ir iespējams piedzīvot Findhornas ekokopienas garu.

Es pati ar Transformācijas spēli iepazinos, pateicoties savai kolēģei Aijai Berjozai, kura uzaicināja to uzspēlēt. Jau ar pirmajām spēles minūtēm es sapratu, ka tā ir PAR MANU DZĪVI. Ļoti skaisti izgaismojās atslēgas vārdi. Ļoti dziļi nācās ielūkoties sevī, meklējot  to, kur manī rezonē izvilktās šķēršļu kārtis. Arī depresiju purviem atradās vieta. Bet pavisam patīkami bija apzināties eņģeļu klātesamību. Un šķiet, šī bija vienīgā galda spēle, kuru esmu spēlējusi, necenšoties kādu sakaut vai uzvarēt. Drīzāk otrādi- es laiku pa laikam saņēmu dāvanas un svētību no pārējiem šīs spēles spēlētājiem! Vienīgais, ar ko es tiešām sacentos- biju es pati. Es sacentos ar to savu veco „ES”, kurš soli pa soli meklēja ceļu uz savu jauno „ES”.  Toreiz laiks pagāja nemanot. Tiešām transformējoša spēle!

Droši vien, vietā ir jautājums: kā to visu var saistīt ar koučingu? Te nu ir vietā piebilst, ka katram spēlētājam ir savs spēles mērķis. Tieši tā! Tāpat kā koučinga sesijā, katras spēles sākumā tiek veltīts gana daudz laika, lai precizētu spēlētāja mērķi. Tikai šajā gadījumā tiek precizētu visu spēles dalībnieku mērķi...vēl vairāk, šajā spēlē katram ir 2 mērķi: viens, ko spēlētājs vēlas iegūt, saņemt, sasniegt un otrs, ko spēlētājs vēlas sniegt, dalīties, dot. Un visā spēles laikā tiek strādāts ar abiem šiem mērķiem. Atšķirībā no koučinga sesijas- šeit spēlētāja apziņas paplašināšanā piedalās visi spēles elementi: gan spēles kārtīs, gan citi spēlētāji, gan mijiedarbība spēlētāju starpā, gan arī spēles meistardarbnīcas vadītājs. Tā ir kā jaudīga koučinga sesija veselas dienas garumā (5h-10h). Patiesībā šī spēle lieliski attēlo dzīvi- tā ir kā ikdienas dzīves mikromodelis, kura ietvaros ir iespējams mainīt savus uzskatus, destruktīvās darbības, gūt prieku daloties, sadarbojoties, dodot un ņemot. Gluži kā Raiņa slavenajā citātā: „Dodot gūtais neatņemams”, tā arī šī pieredze palīdz ieraudzīt pasauli savādākā gaismā. Tādā gaismā- kā to ikdienā redz Findhornas ekokomūnas pārstāvji Skotijā (2), kuri neliekas zinis par „kamenes paradoksu”, bet turpina būt.

Iespējams, ka tas ir arī ceļš kādam no jums- aizmirst, ka pastāv „likumi, kas pierāda, ka tā nevar būt” un būt tādam, kādam ir vēlme būt patiesībā, atklāt savu patieso būtību (3), kas nereti paslēpta aiz sabiedrības „must have” lietām un dzīvot daudz lielākā saskaņā ar sevi, apkārtējiem un  apkārtni! Nekad nav par vēlu pierādīt, ka kamene spēj lidot (1)...un ka mēs spējam ne tikai iedomāties, bet arī izdarīt (4)! Aicinu izmantot visas iespējas, kuras sniedz mums dzīve šeit un tagad!

Uz tikšanos!

(1) Pēdējie pētījumi (publicēti 2007.g.janvārī) liecina, ka kamene tomēr spēj lidot. Drošības pēc pierakstīju datumu, jo līdz šim vienmēr ir atradies kāds, kurš ir varējis pierādīt pretējo!  Vairāk info šeit>>

(2) Vai zinājāt, ka arī tepat, Latvijā ir cilvēki, kuri nav lietas kursā par „kamenes paradoksu”? Tā, piemēram, brīvdabas meistarklašu festivāla „Give&Get” organizētāji pavisam noteikti tādi ir! Viņi jau 3. gadu pēc kārtas organizējuši pasākumu, kurā var piedalīties ikviens interesents, kurš ir gatavs dot un ņemt- kļūt par brīvprātīgo festivāla iekārtotāju, meistarklašu vadītāju, mūzikas spēlētāju, ēst gatavotāju, meistarklašu apmeklētāju, klausītāju vai vienkāršu ēdāju. Vairāk info šeit>>

(3) Līdz 26.07.2013. ir iespēja pieteikties Eneagrammas praktiķa kursam, kur ikvienam būs iespēja satikt savu patieso es, savu dziļāko būtību. Vairāk info šeit>>

(4) Līdz 21.07.2013. ir iespēja pieteikties kouču nometnei „Koučs māca koučam”. Tas arī ir tāds savdabīgs „Give&Get” kouču variants. Vairāk info šeit>>

Kā viss sākās? Findhornas ekokopiena.

Autors: Inta Santa

2013.gada maija nogalē devos ilgi gaidītā braucienā- padziļināti apgūt Transformācijas spēles darbnīcas vadītāja prasmes. Mācību vietu izvēlējos apzināti- tā bija vieta, kurā ir radītā šī spēle- Findhornas ekokopiena Skotijā. Bija nojauta, ka mācības noritēs lieliskā vidē. Un man nebija jāviļas! Piedzīvoju visu un vēl vairāk! Visa cita starpā bija iespēja iepazīt arī šīs ekokopienas vēsturi un mūsdienas ekskursijā. Sākšu ar nelielu ieskatu.

Iespējams, svarīgāka zīme ikviena dzīves ceļā! Findhornas Fonda ekociemats.

Kā viss sākās?

Dzīvoja Skotijas mazpilsētā Forres Kadiju ģimene, sieva pieskatīja māju un bērnus (viņiem, bija 3 dēli,) bet vīrs Pīters gāja uz darbu un tādējādi nodrošināja ģimenei iztiku. Iespējams, ka viss būtu noticis savādāk, ja ne kādas viesnīcu ķēdes rekonstrukcija, kuras rezultātā tika likvidēta Forres Cluny viesnīca- vieta, kurā Pīters strādāja par vadītāju. Un tā Pīters Kadijs palika bez darba…un viņa ģimene bez iztikas līdzekļiem. Nācās pamest esošo dzīves vietu un pārvākties uz dzīvojamo karavānu.

Bet, bet, bet šeit sākas neracionālais un, iespējams, "normāliem" ļautiņiem neakceptējamais, jo....

..Pītera sievas Ailīnas galvā bija mazā balstiņa” jeb citiem vārdiem viņa dzirdēja balsis.  Ailīna Kadija uzskatīja, ka tā ir Dieva balss, citi to dēvē par augstāko Es. Lai nu, kā bet šī balstiņa runāja un Ailīna to dzirdēja. Un šī mazā balstiņa viņai teica, ka ir jāpārceļas no Forres uz zvejnieku ciematiņa Findhorn pusi, tuvāk Ziemeļu jūrai, Findhornas līcim un tur ir jāiekopj sakņu dārziņš. Pīters Kadijs bija ļoti mērķttiecīgs vīriets, ja viņš ko sāka darīt, tad to arī darīja. Un Findhornas komūnai par laimi, Pīters ņēma vērā to balstiņu, kuru dzirdēja viņa sieva. Kadiju ģimene pārvietoja karavānu tuvāk jūrai un kopā ar savu ģimeni un tuvu draudzeni Doroteju iekopa sakņu dārziņu. Dārziņā galvenokārt saimniekoja Ailīna un par īstu pārsteigumu visiem apkārtējiem, smilšanajā piejūras zemē audzēja bagātīgu dārzu ražu. Mazā balstiņa sievas galvā aicināja sagatavot vietu cilvēkiem, kuri ieradīsies… Un lai gan nebija nekādu pazīmju, ka vēl kāds no apkārtējiem ir gatavs pārcelties uz dzīvi Findhornas tuvumā, tomēr Pīters ķērās pie labiekārtošanas darbiem. Un cilvēki sāka pamazām ierasties gan no tuvākām, gan tālākām vietām. Izrādās mazā balstiņa bija uzrunājusi arī viņus. Tā sākās stāsts par komūnu. 

Dzīvojamā karavāna Findhornas Fonda parkā un pirmais dārzs, no kā viss sākās.

Cik tur daudz taisnības, cik izdomas, nevaru teikt, jo mana ekskursijas vadītāja nopietnā seja neļāva nojaust, kur beidzas viens un sākas otrs. Bet, vai tad tas ir galvenais? Galvenais ir tas, ka šī komūna jau ir nosvinējusi savu 50. gada dienu un izskatās, ka tās iedzīvotāju klāsts tikai pieaug (šobrīd ap 400 rezidentu). Un pieaug ne tikai komūnas iedzīvotāju klāsts, pieaug līdzīgi domājošo cilvēku klāsts, kuri ārpus komūnas robežām nodarbojas ar dziedniecības, dārzniecības, amatniecības praksēm. Savu pilsētu mājas jumtos ierīko saules baterijas, bet miniatūros dārziņus mājas priekšā atvelta ne tikai mauriņam, bet arī stikla siltumnīcām ar dažādiem zaļumiem. Ekoloģiskā domāšana ir bīstami lipīga!

Nakti pirms mācību uzsākšanas pavadīju šādā kompānijā tuvējās pilsētiņas fizioterapeites studijā

Vairāk par komūnas pieredzi var skatīt šajā vietnē  vai izlasīt zemāk esošajā grāmatā. 

Tomēr, turpināšu arī par to rakstīt un stāstīt! Starp citu- arī festivālā Give&Get!